Ģeogrāfiskā karte - Londonas Sitija (City of London)

Londonas Sitija (en — 'Londonas pilsēta') ir Londonas vēsturiskais centrs, ap kuru ir izaugusi pašreizējā pilsēta. Juridiski tai ir gan pilsētas, gan ceremoniālās grāfistes statuss. Londonas Sitijas robežas ir palikušas nemainīgas kopš viduslaikiem un tagad tā ir tikai neliela Londonas metropoles daļa. Bieži to sauc arī par kvadrātjūdzi, jo tās platība ir gandrīz viena kvadrātjūdze (2.6 km²).

Viduslaikos Sitija bija pati Londonas pilsēta, kas pastāvēja atsevišķi no tuvējās Vestminsteras, kura savukārt vēlāk pārtapa par Vestminsteras pilsētu. Pašlaik Londona ir daudz lielāka teritorija, kas iekļauj abas kādreizējās pilsētas. Londonas Sitija joprojām ir Londonas pilsētas centrs, taču lielākā daļa administratīvo funkciju (izņemot finanšu sfēru) tagad atrodas Vestendā. Londonas Sitija pašlaik ir ievērojams biznesa un finanšu centrs un līdzās Ņujorkai ir viens no vadošajiem globālajiem finanšu centriem. Sitijas iedzīvotāju skaits ir mazāks par 10 000, taču tā nodarbina ap 340 000 profesionālu strādnieku galvenokārt finanšu sektorā, stipri noslogojot pilsētas transporta sistēmu sastrēgumstundās. To var uzskatīt par vienu no bagātākajām kvadrātjūdzēm pasaulē.

Londonas Sitijas administratīvais statuss nav tāds kā pārējiem 32 Londonas rajoniem (borough) — tā ir ceremoniālā grāfiste, kuru pārvalda Londonas Sitijas Korporācija. Šo īpašo statusu nodrošina gadsimtiem ilgušās privilēģijas, ko Londonas Sitijai garantēja karaļi un kas līdz pat šim laikam nav tikušas pārskatītas. Līdz ar to Sitija ir vismazākā Anglijas ceremoniālā grāfiste gan iedzīvotāju skaita, gan teritorijas ziņā.

Londonu dibināja romieši ap mūsu ēras 47. gadu. Laikā no 190. līdz 225. gadam tika uzbūvēts pilsētas mūris un kopš tā laika pilsētas (Sitijas) robežas nav daudz mainījušās, lai gan romiešu laikā pilsētas rietumu robeža bija tikai līdz Flītas upei, bet Temza bija platāka, līdz ar to upes krasta līnija bija vairāk uz ziemeļiem nekā mūsdienās. Ap 5. gadsimta vidu pilsētu bija pametuši iedzīvotāji, tomēr mūri bija saglabājušies. Pilsēta atkal tika apdzīvota anglosakšu karaļa Alfrēda Lielā laikā. Alfrēds rūpējās, lai pilsētā būtu pietiekoši naktsmāju tirgotājiem. Tika atjaunots Londonas tilts. 10. gadsimtā karalis Etelstāns garantēja Londonai tiesības uzturēt astoņas monētu kaltuves, kas pierāda pilsētas bagātību, jo Vinčesterā, kas tolaik bija Anglijas galvaspilsēta, bija tikai sešas kaltuves.

Pēc Kaujas pie Hastingsas 1066. gadā, Viljama I Iekarotāja armija devās uz Sautvarku, taču nespēja ieņemt ne Londonas tiltu, ne pašu pilsētu. Kad normāņi ieņēma apkārtējās teritorijas, anglosakšu dižciltīgie kapitulēja. Viljams izteica atzinību Londonas aizstāvju sparam un 1075. gadā piešķīra pilsētai noteiktas privilēģijas. Londonas Sitija bija viena no retajām vietām, kur anglosakši saglabāja zināmu varu. Lai pilsētu kontrolētu, Viljams lika uzcelt Londonas Taueru, Beinarda pili un Monfičetas pili.

1132. gadā karalis Henrijs I Londonai piešķīra grāfistes statusu. Ar 1141. gadu datējami Londonas Sitijas Korporācijas kā pilsētas administrācijas pirmssākumi. Pilsēta smagi cieta no diviem ugunsgrēkiem, 1212. gadā pilsēta nodega daļēji un gandrīz pilnībā 1666. gada ugunsgrēkā, ko sauc par Lielo Londonas ugunsgrēku.

19. gadsimtā un gandrīz visa 20. gadsimta laikā Sitijas iedzīvotāju skaits samazinājās, jo daudzas dzīvojamās mājas tika nojauktas, lai to vietā būvētu biroju ēkas. 70. gados Sitijā tika sākta daudzstāvu biroju ēku celtniecība. 1980. gadā pabeigtais 183 m augstais Tower 42 bija pirmais Lielbritānijas debesskrāpis.